Landmannalaugara (Landmannalaugar) — Islandes kalnu tūrisma centrs. Un ne velti.
Jau iebraucot varēja pamanīt, kāds ievērojams daudzums automašīnu, autobusu un vienkārši cilvēku atrodas blakus infocentram.
Taču pēc brasla mūs sagaidīja nevis tas, bet gan kūpošas ūdens straumes ar biezu veģetāciju. “Silts ūdentiņš taču,” es iedomājos. Un patiesi. Karstais avots, kurā var izbaudīt saldo vājumu visā ķermenī, kas rodas no ilgstošas uzturēšanās 40 un vairāk grādu karstā ūdenī, atradās tikai kādu simt soļu attālumā no infocentra. Ja jums, protams, solis ir metru garš, kā tādiem pēc siltuma un komforta izsalkušiem baikeriem kā mēs.
Pie apvāršņa – karstais avots
Domāju, ka teltis ir vienādas tāpēc, ka tā ir grupa tūrē, bet telts — organizatora
Pēc atbraukšanas mēs gājām pastaigāties. Andrejs, protams, gribēja ielīst karstajā avotā un neko nedarīt, bet atdūrās pret manu likumsakarīgo jautājumu, kas šajā blogā ir ticis cilāts jau daudzas reizes. Kāpēc vispār kaut kur braukt, ja neskaties apkārt? Pats viņš to mūždien visiem uzdod, bet te pēkšņi nolēma nohaltūrēt.
Starp citu, kempinga uzraugi ir ļoti labvēlīgi un zinoši cilvēki, visu jums izstāstīs un parādīs, nepieciešamības gadījumā pārdos kartes, tā ka iepriekš var neko nenoskaidrot – tāpat viss būs saprotams.
No caurules tek verdošs ūdens, jābūt uzmanīgam
Tvaiks no ūdens vienmēr rada gaisīgumu un vieglumu, patīkami ap dūšu
Lūk, tā viss komplekss izskatās no augšas
Pa kreisi – tualetes un dušas, tuvplānā – naktsmītne izredzētajiem bagātniekiem, pa labi – infocentrs.
Obsidiāns, obsidiāns visur, pats slavenākais vulkāniskais iezis
Ciets, bet trausls, šķautnes ļoti asas. No tā nav grūti izgatavot lieliskus akmens darbarīkus, īpaši nažus, ko pirmatnējie cilvēki bieži vien arī izmantoja. Pašlaik populārajā seriālā “Troņu spēle” pēc grāmatas “Dziesma par ledu un uguni” motīviem obsidiāna dunci tiek izmantoti zilas krāsas ļaunprātīgo necilvēku iznīcināšanai.
Taciņa virzās cauri ārpuszemes ainavām
Panks ir sajūsmā
Atkal ūdens mīļākajā krāsā
Esmu emocionāls kā 15 gadus veca meitene, un tāpēc šādi skati izrauj man no krūtīm sajūsmas spiedzienus
Jo īpaši tuvumā
Nekad neapnīk
Priecātos un priecātos
Fumarolas sadūmojušas
Fumarola — tas ir caurums, no kura nāk ārā karsta gāze, sērūdeņradis, vai vienkārši tvaiks ar sāļu piejaukumiem. Tas viss nosēžas uz tuvējiem akmeņiem, un tie pārklājas ar baltu aplikumu.
Lūk, šādi pārklāti
Kalni mēdz būt sarkani
Un kūpoši
Un zaļi
Takas ir marķētas ar krāsām, bet kļūdīties nav grūti, esiet uzmanīgi
Rāpjamies augšā Brennisteinsaldā, lai paskatītos apkārt
Paskatījāmies, var arī līst lejā
Nāvīgo kalnu melnā dvēsele
Tā vien gaidi, kad no klints aizmugures izlīdīs trollis, vai varbūt pat pati klints atdzīvosies un tevi sabradās
Lūk, esam arī klāt
Ielikšu jums pāris bildes no Flickr, lai būtu skaidrs, cik satriecoši tas saulainā laikā izskatās ar labu tehniku.
Un arī tā tas izskatās. Foto no šejienes
Obsidiāns, un aiz tā kūp fumarola. Comprende?
Ko lai vēl tādu par Landmannalaugaru jums pastāsta?
Tur ir ļoti saspiesti, kā dēļ draudzīguma un biedriskuma atmosfēra, kas parasti valda kempingos, nedaudz izplēn, vismaz manās sajūtās, kurām gan nemaz nevar pilnībā uzticēties, jo tās mainās pa simt reizēm dienā.
Vieta pusdienām blakus tualetēm un dušām
Pie tualetēm žāvē drēbes, kas rada nepatīkamu iespaidu
Pozitīvais dzejolītis ir domāts morālā gara pacelšanai, bet izskatās pēc ņirgāšanās
Kas reāli paceļ to pašu garu, tie ir islandiešu karogi pie katra kempinga
Vispār kempingi man izskatās kā reti ciematiņi starp monstru pilniem kalniem un mežiem, gluži kā spēlē Zeliard, un karogs šajā lietā pieliek pēdējo punktu. Uzjundī neiedomājamu nostaļģiju, kuru diez vai kāds cits, izņemot mani, spēs saprast.
Vakarā mēs tik un tā tikām karstajā avotā. Aukstā un karstā straume saplūst kopā, veidojot ideālas temperatūras karsto vannu. Tā kā jēdziens par ideālu katram ir savs, var pavirzīties tālāk vai tuvāk pa straumi, tādējādi regulējot ūdens temperatūru. Lieta tāda, ka karstais gāžas no sāniem un augšas, bet aukstais — no kempinga. Turklāt, taisnību sakot, arī augsne, ja mazliet parok, uz tausti šķiet nokaitēta.
Avotā atpūšas cilvēki 30–50, visi koncentrējušies šaurā metrus 10 platā josliņā, kur ūdens temperatūra ir viskomfortablākā. Atgādināšu, laukā pie tam ir 12–14 grādi un vējš, tas ir, pamatīgs dubaks. Bet pēc tam tak no avota jālien laukā un jāskrien pa aukstumu uz dušu kādus metrus simts. Vairums ģērbjas, bet es kaut kā iztiku tāpat. Duša, starp citu, ir maksas, bet mēs sākumā neiedomājāmies, ka tā pieprasa piecas 100 kronu monētas, beigās izbarojām tai ar atsevišķām monētām 400 kronas, neko nepanācām, un mazgājos es zem (naturāli) ledusauksta ūdens. Kā nesaslimu, visi brīnās. Atbildēt te var tikai ar garlaicīgu un nodrāztu frāzi par neticamajiem organisma spēkiem, kas aktivizējas ekstremālos apstākļos, un kura neko neizskaidro.
Vēl te ir veikals, saucas Mountain Mall, tam pat mājaslapa ir. Cenas tur baisas, bundža pupiņu latus 2 maksā, ja ne vairāk. Mazs sviesta vai ievārījuma klucītis — 50 santīmus. Gāze deglim — kādus 8 latus, man šķiet. Reikjavīkā mēs gāzi neiepirkām pietiekami, jo uz veikalu gāja Andrejs, un viņš nezināja, cik to vajag. Es tagad viņu te pierunāju nopirkt, bet viņš nosprieda, ka riskēt – ka mēs ēdīsim jēlus putraimus aukstā ūdenī – ir jautrāk. Nu ko, es neiebilstu, arī dzīves pieredze. Kā budisti lekcijās māca: sliktu iespaidu un notikumu nemēdz būt, ir tikai pieredze, un tā visa ir interesanta.
Šajā paradigmā tas fakts, ka mēs paņēmām nepietiekami daudz siltu drēbju un pārāk plānus guļammaisus, pat nešķiet nepatīkams. Galu galā naktī mēs ietuntulējāmies visās lupatās, ko atradām savās somās, pa virsu uzvilkām guļammaisus, aizvērām telti cietāk, bet sanāca tik un tā kā mums jau pazīstamajam Bjarturam no Halldora Laksnesa grāmatas “Patstāvīgi cilvēki”.
Alā uz sīkiem akmentiņiem gulēja liels, plakans laukakmens, kas jau izsenis kalpoja par atpūtas vietu ceļiniekiem. Bjarturs pabāza sev zem galvas pauniņu ar provīziju un apgūlās gulēt. Viņš bija vienīgais ceļinieks, kurš daudzu gadu garumā apmeklēja šo alu rudenī. Bjarturs pamanījās gulēt jebkādos laikapstākļos uz akmens bez jebkāda kaitējuma savai veselībai. Šī vieta viņam ļoti patika. Pagulējis kādu laiku, viņš pamodās. Viņu kratīja drebuļi. Šie drebuļi ik reizi caurvija viņu alā, taču nebija briesmīgi: Bjarturs zināja, kā no tiem tikt vaļā. Vajadzēja piecelties, satvert laukakmeni ar abām rokām un grozīt to tik ilgi, kamēr sasilsi. Naktī nācās celties trīsreiz un apgriezt akmeni pa astoņpadsmit reizēm. Jebkurā citā vietā tas skaitītos liela neērtība, jo laukakmens svēra ne mazāk kā piecdesmit mārciņas, taču Bjarturam šķita, ka apgāzt laukakmeni piecdesmit četras reizes vienas nakts laikā ir pati dabiskākā lieta; viņam vispār patika pārvietot lielus akmeņus. Drebuļus noņēma kā ar roku, viņš atkal gūlās un aizmiga ar provīzijas pauniņu zem galvas. Pamostoties ceturto reizi, viņš jutās atpūties un ņiprs, — šajā laikā parasti jau sāka aust gaisma, — un nekavējoties devās kalnos, pārmeklējot visas aizas, bet pēc tam, sasilis no iešanas, apsēdās uz akmens un ēda asinsdesu.
Lūk tā arī mēs modāmies no aukstuma nakts laikā, grozījāmies šurpu turpu uz vietas, iesildot nosalušos muskuļus, un iekritām miegā tālāk. Par laimi, kad cauru dienu stiep sevi un ričukus pa bezceļiem svaigā gaisā, grūtības tas nesagādā. Gulēju es bandanā un cepurē, citādi pavisam švaki. Jāsaka, ka šī bija, iespējams, pirmā diena, kad nekas īpaši skarbs ar mums neatgadījās, ja neskaita šo pašu aukstumu, ko aprakstīju. Pat ar lietiem paveicās: tie lija nepārliecinoši, ar pārtraukumiem, un nemaz ne tik centīgi laistīja tūristus, redzams, vietējais Pērkons jau bija noguris piepūlēties šajās dienās.
Ceru, ka no maniem pikseļu pleķiem uz jūsu monitora ir skaidrs, ka iespaidu uz mums Landmannalaugara atstāja neviennozīmīgu. Tomēr gribējās pastaigāt apkārt pa kalniem un lejām, noskaidrot, kas te vēl tāds aizraujošs un satriecošs ir. Laika plānā mēs iekļāvāmies (lai gan ne ideāli), un tāpēc nolēmām palikt vēl vienu dienu, par kuru es arī uzrakstīšu nākamreiz.